Šis stāsts par lielo būvnieku karteli pēdējā laikā ir izraisījis pamatīgu neizpratni. Daudziem šķiet dīvaini, ka visi it kā redz un zina par nelikumīgām vienošanām, bet tiesas priekšā tās pierādīt kļūst arvien grūtāk.
Galvenais strīds ir par to, vai tiesas procesa noteikumi nav kļuvuši svarīgāki par pašu taisnīgumu un sabiedrības interesēm.
Kāpēc pierādījumi pēkšņi vairs neder?
Visa pamatā ir Augstākās tiesas lēmums, kas aizliedza izmantot slepeni ierakstītas sarunas kā pierādījumus tieši šajā lietā, norādīts raidījumā “Kas notiek Latvijā?” diksusijā. Konkurences padomes vadītāja Ieva Šmite uzskata, ka tas ir satraucošs pagrieziens. Viņa uzsver, ka šīs sarunas netika iegūtas kaut kā neoficiāli vai “pa sētas durvīm”. Tieši otrādi – tiesa savulaik deva atļauju šīm operatīvajām darbībām, un ekspertīzes apstiprināja, ka ieraksti ir īsti, tie nav ne montēti, ne viltoti.
Problēma ir tajā, ka tieši šajās sarunās uzņēmēji paši atklāti apsprieda, kā viņi sadalīs pasūtījumus. Viņi pat vienojās informāciju neturēt rakstiski un nestāstīt saviem darbiniekiem, lai neviens neuzzinātu. Šmite norāda, ka bez šādiem ierakstiem tik slēptas vienošanās atmaskot ir praktiski neiespējami.
Likuma burts pret loģiku
Tiesas pārstāve Anita Kovaļevska gan skaidro situāciju no cita skatupunkta. Viņasprāt, tiesiskā valstī nevar cīnīties ar metodēm, ko likums skaidri neatļauj. Viņa norāda, ka Latvijas likumi šobrīd nepieļauj operatīvās darbības materiālus (piemēram, noklausīšanos) izmantot administratīvās lietās, pat ja tie sākotnēji iegūti kriminālprocesa ietvaros. Viņa uzskata, ka ir pārspīlēti teikt, ka bez noklausīšanās karteļus nevar atklāt – Eiropā un arī Latvijā tas esot izdevies arī citādi.
Šeit rodas lielais jautājums: vai dažu cilvēku tiesības uz privātumu ir svarīgākas par visas sabiedrības kopējo labumu? Ieva Šmite atgādina, ka runa ir par milzīgām summām – līgumi bija vairāk nekā 600 miljonu eiro vērtībā, un šāda sistēma darbojās piecus gadus. Tas skar katra nodokļu maksātāja maciņu.
Ko par to saka Saeimā un tiesībsargi?
Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs Andrejs Judins diskusijā neslēpa sarūgtinājumu. Viņaprāt, mēs pārāk daudz runājam par juridiskām niansēm, bet aizmirstam pašu būtību – ka ir izkrāpti miljoni. Viņš uzskata, ka likumus var tulkot dažādi un tiesnešiem būtu jāsaprot pārkāpuma nopietnība, nevis tikai jāmeklē iemesli, kāpēc pierādījumus nepieņemt.
Savukārt bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris ir piesardzīgāks. Viņš uzskata, ka valsts nedrīkst darīt to, ko likums tai nav tieši atļāvis. Viņaprāt, mēģinājums administratīvajā procesā izmantot kriminālprocesa materiālus izskatās pēc mēģinājuma “apiet sistēmu”.
Rezultāts un sekas
Galu galā situācija ir diezgan skarba. Virsprokurors Arvīds Kalniņš tikai noplāta rokas – ja Senāts ir pateicis, ka šie materiāli nav izmantojami, tad prokuratūrai tur vairs nav ko komentēt. Rezultātā lieta, kurā figurēja milzīgi līdzekļi un gadiem ilga shēmošana, juridiski atduras pret strupceļu.
Kamēr juristi strīdas par likuma pantiem, sabiedrībai paliek sajūta, ka lielie spēlētāji atkal ir tikuši cauri sveikā, pateicoties veiksmīgiem juridiskiem manevriem.
Kā jums šķiet – vai tiesai būtu jāpiever acis uz procedūras sīkumiem, ja pierādījumi skaidri rāda, ka notikusi krāpšana lielos apmēros? Vai tomēr stingri noteikumi ir vienīgais, kas mūs sargā no patvaļas? Pastāstiet komentāros, ko jūs par šo domājat.
Vai tad kāds ir pārsteigts? Tā ir Latvija 😀